Pirmajā randiņā Baiba (55) sastopas ar “pārliecinātu” 58 gadus vecu vīrieti, kurš patiesībā meklē nevis attiecības, bet ērtu dzīvošanu uz cita rēķina
Man ir 55 gadi. Bērni ir izauguši, katram sava dzīve. Darbs ir, savu dzīvokli savulaik pati “izvilku”, hipotēku nomaksāju. Mazbērnu pagaidām nav, maksimums – neuzkrītoši mājieni no bērniem: “Mammu, nu tu tur arī par sevi padomā.” Un es nolēmu: laiks atkal pamēģināt iet uz randiņiem. Draudzene pateica vienkārši:
“Baiba, tagad visi iepazīstas internetā. Gribi – dzīvo pagātnē, gribi – reģistrējies.” Nopūtos, nofotografējos, izвеdoju anketu iepazīšanās saitē.
Pēc pāris dienām uzrakstīja vīrietis. Un sākumā šķita, ka man vienkārši neticami paveicies.
“Ideālais” kandidāts: solīds, pieklājīgs, īsts balsts
Viņš stādījās priekšā kā Guntis, 58 gadi. Fotoattēlā – kopts, glīti sirmos matos, krekls izgludināts, skatiens pārliecināts. Vēstules rakstīja garas, bet bez nepieklājīgām frāzēm, bez “kaķenītēm” un uzlīmēm. Uzrunāja uz “jūs”, lika komatus – iepazīšanās saitei tas jau ir gandrīz sarkanā paklāja līmenis. Un galvenais – viņš uzreiz sāka runāt ļoti pareizus vārdus:
“Esmu atbildīgs cilvēks.” “Vienmēr esmu uzturējis ģimeni, man nav ieraduma visu uzvelt sievietei.” “Sievietei blakus man ir mierīgi: es protu būt balsts.” Lasu un domāju: nu re, te viņš ir, normāls, adekvāts. Nav princis, bet dzīvs cilvēks ar pieredzi. Taču pirmais trauksmes zvans atskanēja jau sarakstē. Kad vīrietis runā daudz, bet ne par ko. Kādā brīdī es pajautāju parasto:
– Ar ko jūs šobrīd nodarbojaties?
Un te sākās pus lapu gara lekcija.
– “Manā vecumā es varu atļauties izvēlēties. Esmu daudz sasniedzis, daudz iemācījies. Neķeros pie pirmā pagadījušos amata, meklēju lietu, kas atklās manu personību…”
Lasu un saprotu: viņš atbild uz visu, izņemot pašu jautājumu. Konkrētības – nulle. Pārdomāju: nu labi, visādi gadās. Vīriešiem arī dažreiz gribas izskatīties nozīmīgiem. Norakstīju to uz patmīlību. Viņš piedāvāja satikties:
– “Sievietei nav jādzenas pāri visai pilsētai. Satiksimies kafejnīcā netālu no jūsu mājām.”
Un šeit es pat nedaudz atmaigu. Rūpes, uzmanība, ņēma vērā manu komfortu. Piekritu.
Randiņš: dārgu smaržu aromāts un bezgalīgs monologs par sevi
Viņš atnāca ģērbies… kā uz izlaidumu. Uzvalks nedaudz vecmodīgs, bet redzams, ka mīļš un rūpīgi glabāts. Kurpes nospodrinātas līdz spīdumam, mati ieveidoti, smaržas – tādas, ka pēc piecām minūtēm es jau zināju: šī smarža iesūksies mētelī līdz nedēļas beigām. Apsēdāmies, pasūtījām kafiju. Pāris pieklājības frāžu – un viss.
Tālāk sākās viņa solo koncerts. Viņš nevis vienkārši stāstīja par sevi – viņš baudīja savu balsi.
– “Es sievietēm vienmēr esmu paticis, es vispār esmu siržu lauzējs.” – “Strādāju tādos amatos, kādi jums pat sapņos nav rādījušies.” – “Esmu reta cildenuma cilvēks, tādu tagad gandrīz nav.” – “Man ir satriecoša intuīcija, cilvēkus redzu cauri.”
Es mēģināju iestarpināt kaut vienu teikumu par sevi: par bērniem, par darbu, par to, kā dzīvoju. Bet viņš izdarīja rokas žestu – kā diriģents, kurš lūdz orķestri paklusēt. Un atkal turpināja. Pēc kādām četrdesmit minūtēm es pieķēru sevi pie dīvainas domas: ja es tagad piecelšos un iešu prom, viņš, laikam, vēl pusstundu runās ar krēslu. Bet pēc tam nodomās, ka es viņu par maz novērtēju. Un te nu es nolēmu uzdot to pašu jautājumu vēlreiz. “Esmu augstāks par darba devējiem”
Kad lepnums ir plāns aizsegs bezdarbam
– Gunti, bet kur jūs šobrīd strādājat? – jautāju jau mierīgi, bez īpašām cerībām.
Viņš dziļi ieelpoja, paskatījās uz mani tā, it kā gatavotos man tūlīt atklāt visuma noslēpumu, un svinīgi paziņoja: – “Pagaidām nekur. Bet tas ir īslaicīgi. Saprotiet, esmu augstāks par daudziem darba devējiem. Es neesmu gatavs piekrist niekiem. Es esmu personība.”
Iekšā man viss palika auksts. Es klusējot pamāju ar galvu. Viņš to uztvēra kā signālu “turpini” un piebilda:
– “Sievietei ir jāiedvesmo vīrietis. Jāizveido viņam aizmugure. Rūpes. Tad viņš atveras, atrod savu lietu.”
Šajā brīdī puzle salikās pilnībā. Manā priekšā bija nevis “pārliecināts, nobriedis vīrietis”, bet cilvēks, kurš meklē nevis attiecības, bet ērtu vietu dzīvošanai. Un es pat vēl nezināju, cik precīzi biju trāpījusi mērķī…
“Pagaidām pie mammas” un pūrs no padomju pagātnes. Tālāk viņš, ne mirkli neminstinoties, turpināja:
– “Pašlaik es dzīvoju pie mammas. Pagaidām, protams. Bet, ja mums viss izdosies, es varētu pārvākties pie jums. Jums pašai taču būs mierīgāk – vīrietis mājās.” Es gandrīz kafiju izspļāvu. Savaldījos.
Un tad izskanēja frāze, kuru es atcerēšos vēl ilgi:
– “Manā rīcībā ir viss nepieciešamais. Termoss vēl padomju, no 70. gadiem – lieliska lieta, nesalaužama. Koferītis, kurā es glabāju instrumentus – tur ir skrūvgriezis, plakanknaibles un pat lukturītis, tiesa, pieres siksniņa tam saplīsusi, bet tas ir labojams.” Tas tika pateikts tādā tonī, it kā viņš uzskaitītu nevis savas krāmus, bet vismaz retu monētu kolekciju vai ģimenes dārglietas.
Šajā brīdī mani pārņēma divi viļņi uzreiz:
Smiekli, kurus es visiem spēkiem centos apvaldīt. Skaidra sapratne: vīrietis meklē sievieti nevis ar sirdi, bet ar nekustamo īpašumu māklera acīm. Vēlams – ar savu dzīvokli, stabilu darbu un gatavību “iedvesmot”, kamēr viņš meklē darbu “pēc sirds patikas”. Es izdzēru kafiju, pateicos par tikšanos un mierīgi pateicu: – Gunti, jūs esat interesants cilvēks, bet mēs esam pārāk dažādi. Es meklēju partnerību, nevis īrnieku.
Viņš pat nesamulsa:
– “Žēl gan. Tikai tādas sievietes kā jūs spēj pa īstam novērtēt tādu vīrieti kā es.”
Es pasmaidīju, atvadījos un gāju uz mājām. Bet pa ceļam pēkšņi pieķēru sevi pie domas: cik labi, ka tas viss noskaidrojās pirmajā randiņā.
Kāpēc stāstu šo stāstu
Tāpēc, ka tas nav unikāls gadījums. Tas ir tipisks scenārijs sievietēm pēc 45–50 gadiem, kuras ienāk iepazīšanās tirgū. Zem “pārliecinātu, pieredzējušu vīriešu” maskas bieži nāk tie, kuriem patiesībā vajag: dzīvesvietu; apkalpošanu un sadzīvi “kā pie mammas”; rūpes un bezgalīgu sapratni; iespēju dzīvot uz cita rēķina zem mērces “vīrietim vajadzīga aizmugure”. Un tas viss tiek pasniegts ar skaistiem vārdiem, pseidofilosofiju un stāstiem par savu “īpašo personību”.
Kādus secinājumus es sev izdarīju – un iesaku izdarīt citām sievietēm? Jo vairāk vīrietis lielās, jo vairāk jautājumu. Pārliecināti cilvēki nepierāda savu vērtību ar monologiem. Viņi to parāda ar darbiem un konkrētību. Ja viņš izvairās no tieša jautājuma par darbu – tur ir problēma. “Sevis meklējumos”, “esmu augstāks par šo tirgu”, “nepiekrītu niekiem” – tas viss bieži nozīmē vienu vienkāršu vārdu: bezdarbnieks.
Frāzes kā “sievietei jāiedvesmo”, “vīrietim vajadzīga aizmugure” ir jātulko. Bieži tas nozīmē: “Es gribu dzīvot pie tevis, uz taviem resursiem – naudas, laika, rūpēm.” Pūrs padomju termosa un pāris kreklu izskatā nav ieguldījums kopīgā dzīvē. Tas ir godīgs, bet ļoti spilgts marķieris: cilvēks netaisās uzņemties atbildību. Viņš meklē, kur ērti iedzīvoties.
Nebaidieties celties un iet prom. Jā, neērti. Jā, dažreiz šķiet: “Nu, jānodzēš jau tas randiņš līdz galam.” Bet mūsu laiks un dzīve ir pārāk vērtīgi, lai tos tērētu tiem, kuri sākotnēji nav nākuši pēc partnerības, bet pēc servisa. Tikšanās ar Gunti man kļuva par filtru. Tagad, tiklīdz vīrietis sāk runāt pārāk daudz par sevi, izvairīties no konkrētības un spriedelēt par to, ka “sievietei jāiedvesmo” – man ieslēdzas iekšējā sarkanā gaisma.
Es joprojām ticu, ka pēc 45 un pēc 50 gadiem var satikt normālu, nobriedušu vīrieti. Bet tam ir svarīgi neaizvērt acis uz pirmajiem trauksmes zvaniem.
Šis stāsts kalpo kā spēcīgs atgādinājums par personīgo robežu nozīmi un prasmi saskatīt realitāti aiz skaistiem vārdiem. No tā var gūt vairākas būtiskas atziņas:
1.Vārdi pret darbiem: Patiesa pārliecība par sevi un stabilitāte izpaužas darbos un konkrētībā, nevis nebeidzamos pašslavinājuma monologos. Ja cilvēks pārāk uzstājīgi mēģina sevi “pārdot”, viņš, visticamāk, kaut ko mēģina noslēpt.
2.Intuīcija kā drošības filtrs: “Trauksmes zvaniņi” (kā izvairīšanās no jautājumiem par darbu vai pārmērīga koncentrēšanās uz sevi) nav nejaušība. Ir svarīgi uzticēties savai sajūtai, kad kaut kas “nelīmējas kopā”, pat ja otrs cilvēks šķiet pieklājīgs un kopts.
3.Partnerība pret aprūpi: Attiecībām pēc 50 gadu vecuma vajadzētu balstīties uz divu neatkarīgu, nobriedušu cilvēku vēlmi dalīties dzīvē, nevis uz viena partnera vēlmi atrast “ērto ostu” vai aizstājēju mātes rūpēm.
4.Sava laika vērtība: Prasme pārtraukt neveiksmīgu randiņu un pateikt “nē” ir nevis nepieklājība, bet pašcieņa. Mūsu laiks un emocionālie resursi ir pārāk vērtīgi, lai tos tērētu cilvēkiem, kuri meklē resursus, nevis saikni.
